Kopš 2015. gada katru gadu 7. novembrī Latvijā tiek atzīmēta Robežsargu diena. Vēsturiski šis datums saistīts ar 1919. gadu, kad vēlā rudenī paša Neatkarības kara visdramatiskākajā posmā un Bermontiādes karstumā Latvijas armijas virspavēlniecība, dibinot Robežapsardzības dienestu, lika pamatus mūsu valsts robežu apsardzībai.
1919. gada oktobrī un novembrī jaunā Latvijas valsts cīnījās par savu izdzīvošanu, jo tās valstiskums bija apdraudēts un Latvijas Pagaidu valdība un armija atradās visai sarežģītā operatīvajā situācijā. Tā kā Neatkarības karš noritēja divās aktīvās frontēs: rietumos risinājās smagas cīņas pret Pāvela Bermonta-Avalova komandēto Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju par Rīgas un Pārdaugavas atbrīvošanu, savukārt austrumu frontē – Latgalē turpinājās pozīciju karš pret Padomju Krievijas Sarkanās armijas spēkiem, tad robeža starp spēkiem mainījās katru dienu. Sākotnēji valsts atbrīvotās teritorijas un pagaidu robežas apsargāja Armijas Kara satiksmes pārvalde ar tai pakļautiem karavīriem, taču tobrīd ar esošajiem resursiem robežu apsardzība bija apgrūtinota. Bija skaidrs: ja valsts grib noturēties, tai ir nepieciešama ne tikai armija karalaukā, bet arī stingra un organizēta valsts ārējo robežu kontrole.
Pagrieziena punkts bija 7. novembris. Pirms bermontieši bija galīgi padzīti no Rīgas un Zemgales, Latvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis izšķīrās par svarīgu soli. 1919. gada 7. novembrī armijas virspavēlnieks izdeva pavēli Nr. 73, ar kuru Armijas štāba pakļautībā izveidoja Robežsargu priekšnieka amatu un rotmistru Kārli Gailīti iecēla par jaundibinātā dienesta priekšnieku. Šis lēmums bija apbrīnojams valstiskās tālredzības piemērs: brīdī, kad valsts nākotne vēl karājās matu galā, Latvijas vadība jau domāja par miera laika struktūrām un drošību uz valsts nākamajām robežām.
Drīz vien 1919. gada 13. novembrī pirmais Robežsardzes priekšnieks K. Gailītis stājās amatā, lai ar 1919. gada 15. novembri steidzīgi uzsāktu pirmo robežsargu iecirkņu organizēšanu uz Latvijas pagaidu robežas un dienesta struktūras izveidošanu pēc apstiprinātajiem štatiem. Robežapsardzības dienestā uzņēma brīvprātīgos pilsoņus, kuri neatradās karadienestā. Visa Latvijas valsts robeža bija sadalīta 4 robežapsardzības rajonos un tie – distancēs, savukārt robežas šķērsošanai bija iekārtoti robežkontroles punkti.
Tā kā Neatkarības karā pirmā atbrīvotā teritorija bija Vidzeme, tad arī robežapsardzība bija sākta tieši uz Latvijas pagaidu robežas ar Igauniju, tur izveidojot pirmo robežapsardzības rajonu ar centru Valmierā un no Kara satiksmes pārvaldes pārņemot pirmos robežkontroles punktus Ainažos, Rūjienā, Strenčos, Gaujienā, Apē un Alūksnē. Atlikušie 3 robežapsadzības rajoni: otrais robežapsardzības rajons ar centru Jelgavā, trešais robežapsardzības rajons ar centru Krustpilī un ceturtais robežsargu krasta apsardzības rajons bija izveidoti pēc pārējo Latvijas teritoriju atbrīvošanas 1920. gadā pirmajā pusgadā. Robežsardzes dienesta vadīšana no 1920. gada 19. janvāra līdz 3. jūlijam bija uzticēta pulkvedim-leitnantam Arnoldam Godkalnam, bet no 1920. gada 3. jūlija 1920. gada 5. novembrim – pulkvedim Jūlijam Jansonam.
Tādējādi tieši Neatkarības karš kļuva par izšķirošo skolu un virzītājspēku Latvijas robežsardzes dzimšanā, jo tieši cīņās par valsts atbrīvošanu gūtā pieredze un nepieciešamība nosargāt jauniegūto suverenitāti noteica robežapsardzības dienesta straujo praktisko un strukturālo attīstību.
1919. gada 7. novembrī aizsāktā robežsardzes veidošana deva juridisku un praktisku startu organizētai Latvijas valsts ārējās robežas apsardzībai. 7. novembris ir datums, kas ierakstīts Latvijas valsts un tās drošības vēstures pamatos.
Gan vēsturiskajos laikos, gan arī mūsdienās Robežsardze bija, ir un būs mūsu valsts pirmais aizsardzības mūris un drošības garantija gan miera, gan izaicinājumu laikā.
Paldies mūsu robežsargiem par gudrību, izturību un uzticamu kalpošanu Latvijas valstij!